Savrupinājumi ir teikuma locekļi vai teikuma locekļu grupas, kas konkretizē vai

paskaidro kādu citu teikuma locekli.

Savrupināts ir teikuma loceklis vai to grupa, kas ar parastā novietojuma maiņu vai ar
intonācijas palīdzību nošķirts no pārējās teikuma daļas.
Runā savrupinājumus nošķir ar pauzēm un īpatnēju izrunu. Rakstos tos atdala
ar komatiem vai domuzīmēm.

Savrupinājumu lietošana rada iespēju plašāk, precīzāk, arī tēlaināk izteikt domas.Tā
teikumā Te, mežmalā, jādomā par agrām salnām, kas dažu gadu noposta visu vēlīno
sēju. Savrupinājums mežmalā precizē vārda te saturu.
Līdzīgi arī teikumā Tie ir citi un tomēr tie paši ūdeņi, debesu valgmes un zemes
skaidrības uzturētāji. Savrupinājums debesu valgmes un zemes skaidrības
uzturētājipaskaidro raksturojamā vārda ūdeņi nozīmi.
Savrupinājums var būt:
1) vienkāršs, ja tas izteikts ar vienkāršu teikuma locekli:

Tur, pie durvīm, stāv divi skolnieki.

Un aiz pakalna smej dzidri mani senie draugi - strauti.

2) salikts, ja tas izteikts ar saliktu teikuma locekli vai teikuma locekļu grupu.
Vārdi, kas paskaidro savrupinātās grupas galveno vārdu, var būt vienlīdzīgi
teikuma locekļi:

Gaiss, koku lapu un ziedu smaržu pilns (savrupinātā apzīmētāja

grupa), plūst ap manu kaklu un ap rokām.

Pētersons, vairāku zinātnisku darbu autors koksnes

ķīmijā (savrupinātā pielikuma grupa), nāca jau pāri četrdesmitiem.

Es iedrāžos vēl otrā galā, mūsu istabā (savrupinātā apstākļa

grupa), pēc cepures.

Kad es braucu jūrā, selgā viļņiem dziedot,

Okeāna elpas, bangu brāzmas kārs (savrupinātā dubultlocekļa

grupa),

Domas grib, lai es, par tevi vētrā dziedot,

 Būtu kuģim līdzīgs, nevis niedrājs vārs.

Dažos gadījumos kādu no savrupinātajiem teikuma locekļiem var paskaidrot

palīgteikums, kas iekļaujas savrupinātā teikuma locekļa grupā.
Ziemeļu galā, pie ceļa, pa kuru no rīta slēpotāji ielauzās sādžā, bija
visbriesmīgāk.

Citādi Elza bija glīta meiča, slaida, veselīga, pareiziem sejas pantiem,
gaišiem matiem un dzirkstošām acīm, kuru skatienā lāgiem jau pavīda Zītaru
dzimtas kvēle.

Īpaša savrupināta vienība teikumā ir divdabja teiciens, kuram blakus nepastāv nesavrupināts divdabja
teiciens.

Piemeram: Muris tos jau gaidīja pie ieejas, glauzdamies pie durvīm.
Pārlidojusi vienreiz, lidmašīna taisīja lielu līkumu un atgriezās.

Ja blakus atrodas vairāki savrupinājumi, kuri vienādi paskaidro raksturojamo vārdu, tad
tie ir vienlīdzīgi savrupinājumi.
Tas bija Jēkabs, vienos kreklos, noplēstu piedurkni, oglēm notraipītu seju.

Un priekšā ir naudas papīri, veci un jauni, zaļi, zili un sarkani.

Teikumā var būt arī vairāki savrupinājumi, kuri cits citu paskaidro. Tādos gadījumos
veidojas savrupinājumu virkne, kurā vienu savrupinājumu paskaidro nākamais
savrupinājums. Šādi savrupinājumi var būt izteikti gan ar vienu vārdu, gan ar
savrupinātu grupu.
Vagars, Suntuža tēva tēvs, vecais kungs Bērziņš, domājis izkaltēt āboliņu tāpat
kā sienu.

Savrupināts var būt

1) teikuma priekšmets:

Un dzīvība - tā pieder cilvēkiem.

2) papildinatajs:

Raini - to es esmu daudz lasījusi.

 3) apzīmētājs un pielikums:

Tagad te bija tikai apkalpotājas, dūšīgas un spriganas.

Suni, savu mīluli, viņa atgrūda;

2) apstāklis:

Jūrā, iepretim upes grīvai, labi ķērās taimiņi;

3) dubultloceklis:

Tad viņš atslējās sēdus, vecs un satriekts.

Ar savrupinājumiem var uzsvērt, izcelt tā priekšmeta, parādības vai dzīvas būtnes

īpašību vai pazīmi, kas nosaukta ar vārdu, uz kuru attiecas savrupinājums.
Un tuvu pie kalna virsmalas saule, liela un spoži sarkana.

Blakus nokūp smilts Tā kā druvā rudzu kūlis - sauss un silts.

Ar savrupinājumiem var precizēt, paskaidrot raksturojamā vārda nozīmi vai niansēt

emocionālo nokrāsu.
Bet te, augšā, ap mani plūst ledus dvaša.

Dažiem savrupinājumiem ir vairāk noteikta vieta teikumā, dažiem mazāk noteikta.

Novietojuma ziņā attieksmē pret raksturojamo vārdu savrupinājumi ir tādi, kas vienmēr
atrodas aiz raksturojamā vārda, un tādi, kas atrodas tiklab pirms raksturojamā vārda, kā
aiz tā.

! Vienmēr aiz raksturojamā vārda atrodas savrupināts apstāklis, kas izteikts ar

apstākļa vārdu vai lietvārda locījumu.

Tepat, šai melnajā tīrumā, likšu nākamgad izkaptis iekšā.

Ziemas svētdienās, pēc pusdienas, Jurks sēdēja pie saimnieku lielā

galda un garlaikojās.

Teikumā ar vairākiem savrupinājumiem, kuri cits citu paskaidro, katrs nākamais

savrupinājums atrodas aiz iepriekšējā savrupinājuma, bet visi savukārt atrodas aiz
raksturojamā vārda:
 Galā arī ir divi logi, pie tiem dzīvo Jāņa saimnieces, divas māsas, vecas vācu
jumpravas.

1. Vienmēr aiz raksturojamā vārda atrodas arī savrupinātais pielikums un savrupinātais

apzīmētājs.
Kāds mans paziņa, apdāvināts mehāniķis, pats izgudroja un uzkonstruēja
speciālu modinātāju.

Zosis, lielās un mazās, dienas gaismu un iemīļoto ganu ieraudzījušas, sacēla

veselu gaviļu brāzmu.

2. Tiklab pirms raksturojamā vārda, kā aiz tā nostājas divdabja teiciens.

Bet vēsie viļņi steidzas, strauji šalkdami, savā mūža gaitā aizvien tālāk un
tālāk.

Rijiņas priekšā izgājis, viņš tūliņ ieraudzīja lejā pie smēdes piesietu zirgu.

VINGRINĀJUMI